šūpuļdziesmas kuģim šonakt nedzied neviens

vakara saule
iebridusi jūrā
vecs burinieks izmetis enkuru
buras lāpa

šūpuļdziesmas kuģim šonakt nedzied neviens
balss aizsmakusi
kapteinis rumā
baltās pelītes triec:

„tavos garajos matos
bizbizmārītes pinas
mazs zirneklītis šūpoles mušai vij”

bet viņa dejo ar garāmgājēju ēnām
un kopā ar vēja dzenātām ziedlapām smeldzīgi smej:

„tavs sājais smaids
neatstāj mani vienaldzības upes krastā
nē, tas dur kā pīķis
tieši sirdī
tumšsarkans atspulgs tavā skatienā
strīda jodi lēkā asins peļķēs
kāri lok
..šķērsām vārdi
domas greizas
...
piedod”

[ar pilsētas rimstošu dullumu un lietus smaržu
astē velkoties tumsai
vakars apsēžas rāms]

„es nezinu -
vai tie ir mani vai kāda cita mellie
kā sunim blusas svešas
pielipušas svārku stērbeles mežģīņu malai
visu garu dienu
pa pilsētu dancojot ielās”

___

vecais burinieks buras lāpa
zirnekļutīkla pavedienā aizķēries piedošanas vārds
skumju mežģīnēs kapteiņa miglainie skatieni pinas
kā svešinieka aizmirsts zelta pulkstenis
plaukstu dedzina šķiroties aizturēts glāsts