Krauklis un papagailis (Fabula)

Reiz krauklis, sēdēdams aiz loga bērza zarā,
Ar skaudību uz papagaili skatījās,
Kā tas tiek apzeltītā būrī barots graudiem,
Un nodomāja: „Kādam grezni dzīvojas...”

Tas atkal, knābādams sen apnikušos graudus,
Uz kraukli blenza zili-melnā skaudībā:
„Cik labi būtu atrasties tur, viņa vietā
Un spārnus plivināt uz zara brīvībā...”

Reiz gadījās, kāds logu atstājis bij’ vaļā,
Un krauklis, neaicināts, ciemos ielaidās.
Uz galda, blakus papagaiļa zelta būrim,
Tas spārnus vēcinādams lēnām notupās.

Nu varēja tie labi aplūkot viens otru,
Jo knābis knābim bija gandrīz sasniedzams.
„Kā būtu, ja mēs kādreiz samainītos vietām?”
Dzird ciemiņš papagaili žēli izdvešam.

Nu krauklis žigli atmūķēja būri vaļā,
Un papagaiļa laktā lepni uzsēdās,
Bet šis, kā bulta izspurdza pa logu dārzā,
Jo reizēm taču muļķu sapņi piepildās...

Pavisam drīz jau abiem laime bija galā -
No vientulības krauklis skumjās nobeidzās,
Bet papagailis sastinga pie pirmā sala.
Vēl būtu dzīvi, ja ne melnā skaudība.