Pamostoties, sākšu jaunu dzīvi

Ar sēnēm pārbagātā vasara
Aiz sevis aizvērusi durvis
Un tagad silda kādu citu telpu

Suņa iztraucētais kaķu koris
Pārceļas uz šķūnīša jumta
Un jaunai uvertīrai ievelk elpu

Uz šķīvja aizmirsts skābēts gurķis
Baro drozofilu biedrību
Un par skaļu jubileju stāsta

Varbūt kādā traukā alus lāse
Vientulībā gaida atradēju
Šāda doma atmošanos glāsta

Slapja sniega pļeckas mazgā logu
Ielas slidenās sauc pastaigāt
Aina priecīga un pazīstami silta

Suņi slinki rej un kaķi auro
Vārnas koku zaros snauduļo
Pīļu bariņš klusi drebinās zem tilta

Vēl ir agrs, satiksme vēl klusē
Bodes ciet, kaimiņš krāc aiz sienas
Ļauju kafijai, lai silda manu elpu
Šorīt es par gadu kļuvis vecāks
Nesaprotu - priecāties vai skumt
Ar drozofiliem dalot dzīves telpu

Vārnas mostas, pīles laižās peldus
Kaķu koris uzstāšanos beidz
Paiet nakts, un kaimiņš beidzis krākt

Atstāju uz galda tukšo krūzi
Derētu vēl drusku pagulēt
Un tad, pamostoties, jaunu dzīvi sākt