Rīta akvarelis

Miglas vāls,
izberzējis acis
virs ezera spoguļa,
neviļus skardams grīsli,
ienira niedrājā,
lai slīdētu aizvien tālāk un tālāk
pie kailajām, drebošajām apsēm,
aizsegdams tās draiskuļa ozola skatam,
vēl pieskārās pļavai
un peldēja pāri
tāds cienīgi svarīgs,
gurdens un bezrūpīgs
līdz pēkšņi apstājās,
gluži vai pamira tas -
tur atvērtā logā,
jaunava kaila
rītausmas gaidās
pievērtām acīm,
sūtīja skūpstus,
krūtīm kaitinot pavēso stiklu un
smaidot tik noslēpumaini,
ka samulsa miglas vāls,
nebija īsti pārliecināts,
un izklīda jautājumos -
tas vienkārši tāpat,
vai tomēr
kādam?