Ilgas

Ak, skarbā dzīve un pieredze,
Kur palicis mans naivais prāts?
Kaut reizi vēl noticēt cilvēkiem
Un saldi čukstētiem solījumiem.

Reiz, vērojot saulrietu siltu,
Es ticēju, ka dzīve vienmēr būs salda.
Nekas nelika man tobrīd šaubīties,
Ka pieskāriens maigais ir patiess.

Un, draugu pulkā priecājoties,
Šķita dzīve nezaudēs savu dzirksti.
Kurš toreiz varēja iedomāties,
Ka cilvēki tik ļoti mainīties var.

Klusi tagad vientulībā es prātoju,
Kā aizmirst man to, kas ir bijis,
Kā mierināt man savu sirdi
Un reizi vēl noticēt laimei.