Pasaka lielajai sirsniņai

Es zinu, ka jau guli.
Un acīs Tev mirgo sapņi,
bet man gribas Tev pastāstīt sevi.
Ka jūtas sacietē zvaigznēs.
Ne tajās, kas debesīs, vai zīmētas.
Jūtas sacietē zvaigznēs un dur.
Es nemāku savādāk uzrakstīt.
Sanāk šādi - ir dvēsele, kas nemāk runāt.
Transformē tā mani sevī.
Es kļūstu akls.
Caur tausti iepazīstu apkārtni kā vēl neradies bērniņš.
Bet pukst jauna dzīvība tur.
Piedzimstot tai nebūs vecāku.
Būšu viens un skaista liksies pasaule,
ja kāds samīļos mani.
Gribēšu atdod tai visu.
Arī to ko nevar aizsniegt.
Un sūrstēs pasaule, ja teiks, ka nevēlas būt kopā.
Slīdēs gar komētām debesis lēnas kā asaras
un sutīgas kā vasaras naktis šķitīs sāpes.
Bet pārcietīs dvēsele visu,
jo tā grib mīlēt un tikt mīlēta un atrast otru,
kas arī tajā pašā brīdī grib mīlēt un tikt mīlēts.
Es zinu, ka jau guli un acīs tev mirgo sapņi,
bet gribēju tik pateikt vienu,
ka man Tevis pietrūkst.
Arlabunakti!