Sačukstēšanās ar sevi

Iedomājies
Punkts ir kā izdegusi spuldzīte
Kā tālskatis uz iekšu

Ar sevi vienatnē vairs nesarunāties
Bet sazināties telepātiski

Jūti?
Gaiss kļūst smags
Kā begemots, ja sāp sirds

Bet neko nedrīkst turēt sevī
Ir jāraud, lai tuntulē prom

Un ar kastaņdomām jāstāda
Sevī jaunus kokus

Lai arī vēl īss jūtīgas
Kā potes pienāk atmiņas

Vajag caurdurt mākoņus sevī
Lai laužas uz āru saule

Iemērkt plaukstu bļodā
Lai tiek samīļota no visām pusēm

Un aiztaisīt acis
Kad jaunam cilvēkam jāiet pretī

Nekas, neuztraucies
Baidīties kā bērnam drīkst

Un arī šķiet
Ka savādāk mīlēt nesanāks

Var jau būt, ka netici
Un gribi palikt citādāks ne tā kā visi

Zini
Man gadi iemācīja
Ka laimīgs kopā
Ir daudz grūtāk nekā laimīgs viens

Un stundas iemācīja
Kā viss kļūst gaismas ātrs
Kad esi kopā nevis viens

Un es nesen uzzināju
Ka nevis dzīvē
Bet dzīve ir mirklis
Un arī tikai viens