dzejolis par rudeni.

rudens
tik skaļi būkšķot nokrita lapa
katrs solis kā Godzillas pastaiga
pa krakšķošiem Ņujorkas maketa debesskrāpjiem
bet tad kokā uzspurdza kaķis
un plats saulains smaids
pavērās cauri aptrakušajiem kokiem.

ielīksmo ielīksmo
viltīgi laimīgo
rudenspuķi zeltaino
svied gaisā
saules pielieto
kļavlapu napalma bumbu!
lai sprāgst uz visām pusēm
tie lūriķu skatieni klusie
kas tevi izģērbjamies vēro ar baudu
un bildē bildē bildē
kā paparaci uzlidojums
kā izlūkdesants
krakšķoši joņojot pa tavu nokritušo tērpu
un tikai bildē bildē...

es arī ieliku tevi
savas sajūsmas bildē
tu tur izskaties ļoti labi
kopā ar kaķi
un tavs fifīgais krēslainā zelta smaids
kā terorista bumba
mani pārsteidz negaidot

un vēl viena lapa
skaļi būkšķot nokrīt -
mans bezspēks patiesību pierakstīt:
ir palicis tik maz, kam krist
smaids tikko uzplaucis jau sācis dzist
un uzaust zilpelēka mēnesnīca
izsūkt tavas asinis
ar vulkāniski červeļainiem zobiem
tad pārvērst tevi drēgnā vējā
un dejot dejot dejot
ar taviem izpūrušiem matiem
tavām skrandām
raujot tevi arvien zemāk lejā
iesūcoties tavā bālā sejā
ar kosmiski saltām lūpām

re, tikai tad
mans žilbinoši mirdzumpilnais satelīts
izšausies pa vidu
un noauros pa visiem kanāliem:
es tevi mīlu! tevi gribu!
rudens puķe mana
tu skrandaini draiskā!
tevi mīlu, tevi gribu
ar visu tavu kaķi maisā!
bladāc!
kā lapa nokritīšu
tavā priekšā
kā Godzilla būkšķēšu
lūk, sapinies tas šķērsām gareniski krīt
uz piepilsētas sapņu pilīm
ar savu kosmiski svarīgo miesu...

un rudens nebeigsies ar mēnesnīcu
ar to vēl tikai pārdabiski sāksies
tas īslaicīgais zeltvizuļu flirts
kad pusnakts vēnu mūžīgumā nomazgāsies
par melanholiskotu ilgu vampīru kad kļuvis
uz dzejas pergamenta lapas uzrakstīsies
un katrā bezbailīgi lasīt sākušajā iezīdīsies
viscauri maģisks rudens tāds
bladāc.