Par sniegu

Zālē sēdēja sniegs.
Tāds pabāls, kaunīgs un liegs.
Sniegs zālē ilgi sēdēja,
Tad noguris rāvās un saguma.
Zāli sērsna pārklāja,
Bet apakšā palika sniegs,
Jau sarāvies bāls, bez prieka.
Saule zobiem sērsnu sagrauza,
Tikai vecais sniegs vien palika.
Sejā tam dziļas baku rētas,
Sniegs sarāvies gulēja pie sētas.
Zāle skatījās, ka sniegs izdzisa.
Matus zaļos uz augšu paslēja
Un ilgi raudāja līdz peļķes palika.
Tad zāle savas asras dzēra,
Līdz žoga viducim auga un ziedus vēra.
Bet sniegs, tas pārvērtās atmiņās,
Par viņu strauti un upes čaloja.