Krustceles

Šeit ir tās krustceles, kur jāšķirās ir mums,
Šie ir tie ceļi, kas mūs abus šķirs.
Ir pienācis mans ceļu krustojums,
Pa kuru turpmāk mani soļi birs.

Līdz šim mums abiem ceļi kopā vijās,
Bet nu mums laikam jāatvadās būs.
Šeit pēdējoreiz laimīgi mēs bijām,
Un pēdējoreiz otram tiks sniegts skūpsts.

Tu prasi, kāpēc tā tam bija jābūt,
Kāpēc mēs nevarējām kopā iet ?
Bet zini, kas mums pašiem jājūt?
Tas ir tas laiks, kad projām jāaiziet.

Tu zini, kurš pie tā ir vainīgs,
Bet nav nekādas nozīmes vairs tam.
Varbūt Tu tagad būsi laimīgs,
Tik kāpēc dzirdu asaras, kas skan ?

Ardievu, tikai klausies, ko tev saku:
Tev viss tiek piedots un pat paldies teikts.
Nu iesim tālāk katrs savu taku...
Es mīlu Tevi, draudziņ, paliec sveiks !

Es zinu, kā tu roku paspiedīsi
Un pēc tam karsti skūpstot atvadīsies...
Es zinu to, ka tomēr klusi ceram,
Ka kādreiz atkal ceļi kopā vīsies...