Atkusnī

autors: locitajs [dzejoļi]

Ar izkusušo sniegu,
kurš nekad vairs netiks pārvērsts pikās,
ar izkusušo slidotavas ledu,
ar tik mīlētas meitenes izraudātām asarām,
ar savu nebeidzamo bērnišķību,
gaidu atkal nākam saltu ziemu.
Es gribu izsalt savas sāpes, domas,
gribu atkal kailām pēdām sniegā stāvot,
Naktī, šķīstā klusumā starp saltām zvaigznēm
suflieri reiz beidzot saklausīt.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2013-01-05 11:54
Kāpēc saraudināji meiteni, nelieti..?
taalais_sakura	2013-01-05 12:21
Varu saderēt,ka nosalsi.
Plaanpraatinjsh	2013-01-05 15:19
Un ko tad gaidi no tā priekšā teicēja.
Diena	2013-01-05 16:24
Jādodas pie kāda astrologa.
Baltaa_Roze	2013-01-05 18:02
Suflieris izjauks klusumu. "Suflieris"- dzejoļa saistošākais vārds!.
baalzams	2013-01-05 19:04
godātam dzejniekam teksts aizmirsies? :)
esome	2013-01-05 19:24
...ko ceri sagaidīt no sufliera
assortina	2013-01-06 00:52
Suflierim ne vienmēr ir taisnība...!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!