Konkursam.Par to pašu...

Kad gaisā jau jūtams pavasars,
no ziemas atvadās saules stars,
tur piesaulē lēnām pamostas mežs,
tas atmodas process nevienam nav svešs.
Kad gravā jau pūpoli smaida-
es sapņoju ēzelītis būt,
par kumeļu gadi jau neļauj vairs kļūt,
un dzīves uzkrautās nastas...
Bet pavasarī pat ēzelīts jūt-
var tam kā tauriņam spārni būt,
kas viegli augstumos celtu...
Kad smaidīsi debesīm,redzēsi mani.
Mums acīs viena uguns spīd,
ļauj tavā pļavā man sevi paganīt.
Kas aprakstīt var mirkli šo,
kad sirdis kā neprātā kūleņo,
un mīla pār pasauli valda...
Mēs nespējam par to vairs klusēt:
bez otra mums vairs dzīves nav....