zem tava cēlā pārklājuma velves

kad izplet pār mani spārnus
stingrus un spēcīgus
jauneklīgus
un pareizi attālus
esi mans sikspārnis

galvu uz leju piešķiebis
vēro kā medinieks bruņinieks
cik tālu atrodos
domu un izjūtu labirintos

sen jau vairs nenopūlos
būt apdraudēta no sevis
tevis
vai cita kāda
tavu spārnu telts materiāls
dabīgā āda
kaulu izciļņiem pāri stieptā
uz āru zona ir
liegtā

krājas gaisma zem kupola
stiprumā kvēla
laikā
un vēla

rieta maigumā mīļumā dzīvībā
izjūtas nopamatotā kārtībā
zem apskāvuma
nav
„viņi skuma”

siltuma burvībā aizvējā
no visa liekā prom aizsegā
telpā drošā netraucētā
vēziena plašuma pārņemtā
jebkurā ģeogrāfiskā platumā
vai sašaurinājumā
dažnedažādā vienveidībā
sakoncentrētā
brīvībā
mana sirds atstarotā

no pāriklājuma velves
stari pildīti atpakaļ krīt
staru spoguļu pilnas krelles
nesakļauj spārnus
nenodzēs elpu
vēl kādu brīd’