Spēcīgais kareivis

Stāv zaldāts pie sagrautas krāsns ieres,
Tam auksti sviedri metas uz pieres,
Jo ne tikai krāsns ir vienās drupās,
Bet pati māja ar’ sagāzta pupās.

Stāv zaldāts un skatās tumšajā tālē,
Acu āboli tumsā tam gailē,
Dusmās viņš dūri krata pret tiem,
Aiz apvāršņa slēptiem riebekļiem.

Lūk, atkal tie lido šurp divplākšņos ātros,
Atkal bumbas pa savam te kārtos,
Bērnus un ķieģeļus pamīšus čupā,
Sievietes, sirmgalvjus, visus kā zupā.

Bet kareivis stāvošs nebija vienkāršs,
Viņš visus dabas likumus piekāš,
Un paķēra zaldāts savā rokā
Dzelzceļa sliedi, to salieca lokā.

Kā bumerangs lidoja dzelžainais loks,
Pret aeroplāniem, kas barā šurp kā ellīgs spoks
Laidās, baismīgi dūkdams, baidīja visus ar nāvi,
Kad pēkšņi debesīs iedegās tumšsārti kāvi.

Nebija, nebija zaldāts tas vienkāršs,
Tas naidnieku baismo vienkārši piekāš.
Bet spīdēja kāvi no gaisakuģu liesmām
Un virmoja gaiss no uzvaras dziesmām!