Dzejas durvis

Dzejai durvis stāv vienmēr vaļā:
Un tas, kas grib, tas iekšā iet
Un dažreiz aizklīst savā vaļā.
Visjaukāk padodas, ja iekost paveicas
Iekš veca dzejas kauliem,
Kas pusei apgrauzti uz grīdas,
Vai ledusskapī sakrauti kā prauli.
Ak dievs, kā smird pēc dzejas,
Ko taisījušas slavenības:
Vai tēviņi vai mātītes,
Ka tikai kājās dzejas mākslas čības.

Tik padodied mums melnus plastmasmaisus
Ar aizdari, kas neļaus domām krist
Kā lupatām no bomžu mugursomām.
Ak ļaudis, nāciet mūsu šlaku sist
Jo mēs jūs slīcinām ar trakām domām.
Re kāda dzejniece iet tautās
Tā meklēs otras puses muļķi:
Lai tas pa pēdām slapstoties
Ceļ dzejas laukā kādu smagu duļķi.

Pa starpām kāds liks dzejas durvīs kāju
Ar vecu vaļenku no mizu kastes.
Un svaigas vēsmas pūtīs šajās mājās,
Kur valda smogs un vārdi veļas prasti.
Un velti aklas dzejas vistas sūdu čupā knābs
Ne pērles gadīsies, ne māgās kritīs tārps.