Parādniece

vienu vārdu parādā,
mīlulīt,
tava ziedošā loga
maigajai gaismai…

ārpus tās
dobji baložu dūcieni
kā baznīcas zvani
pa palodzi vienmuļi sit

staigāju taviem vārtiņiem
otrā pusē (– tā vieglāk!)
tik un tā
manas domas pār tevi kā upe rit

ilgu tilti ar nesaraujamu važu rūsu
ārda gaisu
baložu zvani skumji
uzvirmo debesīs

pa to laiku, kamēr es
sapņos zīlēšu, kur esi bijis
svešas rokas virs manis
kā vainagu vientulību vīs