Divas upes (1. daļa)

Paveries pagātnē,
Ja to tu vēl spēj,
Atceries stāstu manējo par divām upēm.
Nu, vai atcerēties tu to spēj?
Ja nē, tad klausies to vēlreiz:

"Reiz tecēja divas upes,
Tās tik dažādas bija,
Viena bija strauja,
Otra bija lēna,
Viena bija skaļa,
Otra bija klusa.
Viena tecēja pa kreisi,
Otra tecēja pa labi.
Tā tecēja ilgi tās šķirti,
Nevienam pat prātā nešķita tas,
Ka liktenis izspēlēs joku šādu,
Viņš izmainīja šo upju tecēšanas virzienus,
Un tagad...
Pirmā upe tecēja pa labi,
Bet otrā pa kreisi.
Un nepagāja laiks itin garš,
Līdz pienāca brīdis,
Kad sastapās tās.
Tās viena otru skāva,
Ar saviem ūdens vārdiem apmainījās,
Tās savus noslēpumus centās viena otrai atklāt.
Bet tikpat ātri,
Cik savienojās tās,
Tās atkal pašķīrās.
Jo liktenis nebija mainījis,
Šo upju tecēšanas ātrumus,
Tādēļ straujā un skaļā upe aizsteicās
Prom, graujot ceļā visu,
Kas pagadās.
Bet lēnā un klusā upe nesteidzās tā,
Viņa lēni notecēja atkal pa labi,
Un savā nodabā lēnām atkal tecēja.
Tā bija ieguvusi, ko jaunu,
Jaunas sajūtas un sapņus no ātrās upes.
Tā centās atkal savienoties,
Kaut gan labi zināja,
Ka nepietiks spēka,
Lai spētu augstajā kalnā atkal uztecēt
Un straujo upi panākt."

Vai neaizmigi tu?
Vai tagad pilnībā atceries šo stāstu?
Jā, zinu, beigas ir jaunas,
Jo dzīvē mūsējā kā upe strauji tek un mainās.

Redzi, tāda, lūk, patiesība ir,
Ka dzīvē straujais nesajūt sāpju,
Jo mērķis tam skriet un projām traukties,
Bet mierīgajam laika ir daudz,
Tas apdomāt un cerēt var ilgi.