Bankomāta stāsts jeb Ziemassvētku rīts lidostā - sākums

klaps! - un atkal esmu piebarots.

ja kāds zinātu, cik man nelaba dūša!

visa šī nauda smird –

kura pēc drukātavas, kura pēc rokām un makiem, un kabatas zagļiem

katru reizi tam puisietim saku, lai taču apžēlojas un neliek tik daudz

bet viņš liekas kurls..


re, tur nāk pirmais!
švīts kas švīts, bet bailīgs – grozās uz visām pusēm

palūr uz mani, uz karti sev rokās, tad pamet skatu pār plecu.

-nebaidies, laupītāji jau guļ

un es tavam mētelim a la Versace

par kantainu, khm, un par vecu



klikšķis, pinkoda kalambūrs noklab

(acs kaktiņš vēro – no otrā stāva kundze ar papagailīti matos

cēli kā māte karaliene slīd lejup un nepārprotami tuvojas man)

tramīgais savu guvumu neuzticīgi skaita.

-ej taču, ko vēl knosies

uz suvenīrbodi pēc dūraiņu pāra sievai un prozit kastes

ko ieskapēt sekretārei garskropstainai

bet aitai



kundzīte tikmēr līgani šūpo uz manu pusi

(izslejos un kā vēderdejotājs apļoju banknotes sevī)

ašāk, nāc, kamēr vēl actiņa mana nav aizmigusi

maigi, maigi... smaržas uzvēdī

klink – iesūcu karti, ierasti nogaršoju – mm...

ingvers, timiāns, rožāboli

re, pat tavam putniņam sārtojas vaigi



pinkods, nē, klavieru taustiņi lido zem kalsnajiem pirkstiem –

pianiste?

piecītis izslīd – gaidu pilns iekūstu solārijbrūnajā sejā, bet:

tur tikai ilgas pēc kafijas malka un brokastu vēršacs mīkstas.

aizklindzā papēdīši pa lidostas flīžaino grīdu

un es kā klēpja šunelis rozā lenti ap kaklu

veltīgi domās tai līdzi slīdu

uz kafejnīcu

uz romantiku



iesnaužos brīdi

- tēti, vai šis ir dzelzs fēlikss?

puika – trīskomatsdivdemitastoņas pēdas un sprīdi

aptausta mani lipīgām rokām

mēģina pirkstu likt spraugā, bet tēvam

kukuragā sēž vēl viens knauķis un spārdās, jo zemē grib tikt

- nevajag pirkstus tur likt!

karti, še, karti, klausies, ko saku

un lēnām, tā kaste ir stulba, ka nenorij vēl!


--------------------

Turpinājums tālāk, jo esot vienā reizē par garu...