metenis

vasaras ziedlapas nobirst pār smaidu
ziemas puteņu paliek man žel
smaidu par sniegpārslām smeju par vizbulēm
nesmejos sniegpārslām nokūstot vēl

sniegpārslas ritina sniegpārslu rituļus
kupenās sniegam balts Dieva kluss smaids
skaļi es pārskrienot baltam dot skrituļus
apakšā samulsis baltsejains klaids

pieglaud vaigu aukstai šai kupenai
zudīgs, kā nebijis, aukstuma vaigs.
nesmādē birumu negaudies aukstumu
iegūlies sniedziņā, ļaujies būt maigs

nemelo aukstmam neliecies sasailis
aukstuma karsumā daudz ļautiņu svilst
padomā paskumsti aukstuma nosalis
neļaujies sasalt sev aukstumā dilt

aukstums kā maldi, salti bet saldi
māna ik vienu kas saltumā skrien
saldajā melumā sasalst pat sviedri
neraus sev naudu kupenas brien

nāve kas smaida ziemas dien`svētkos
pieklusis gadmijas Meteņa malds
sievas melš vīriešus vīri skauž sieviešus
meli lai paliek šai dienai kas salds.