Dienās, kurās cerību putnu par daudz...

nebūt kā sākums
tuvums tik iztālēm laimīgs šķiet
pieturpunkti ir ceļa gājums
ko ikkatrs vienatnē iet
nolauzts zars,
domās redzēju plaukstam
vai nenotiek tā dienās
kurās cerību putnu par daudz
neļaujam aizlidot, neļaujam ligzdot
un salā tie, par izbrīnu un sāpēm
kā lāstekas no jumtiem
krīt, ievainojot daudzus
kuriem šīs sāpes nepiemīt
bet man kā sniegam baltam
gribas pārklāt visus jumtus,
uz kuriem grūtsirdība mīt
nekas, ka tas kūst, nekas
kaut tikai uz brīdi īsu
cilvēku dvēseles dara skaistas un baltas
piepildīt ar mīlestību sirdi
to sevī katram jāmāk pašam saskatīt..