Ja spētu mēs sajust...

Lai ko tu teiktu
es spītīgi sakniebšu lūpas
ne skaņas neizdvešot
pārlieku lielas likmes
pārmēru cerējis biju,
likās, tev mani izdosies saprast
viss velti, jā, viss velti
un no tevis es tālumā dodos
tu nesasauktu mani
pat esot blakus
neaizsniedzamas virsotnes
it kā aizas mūs šķirtu
un paglābts no ledainām klusuma skavām
es atkal to dziļumā grimtu...
man vajag, tev vajag
ne vella, es trakot tad sāktu
ja puse, ko sakām viens otram
patiesība būtu
un mēs nāktu sajust viens otru
kā lidojam putnus blakus
spārns pie spārna, vien to spārnu švīksti
atgādinātu, ka esam, lai lidotu brīvi
ne apgredzenoti un saistīti stiepļu žogiem
tev vajag, man vajag
man vajag? Jā, varbūt pat ļoti
bet tu to neuzzinātu
jo esmu par lepnu, lai noliektu galvu