Rudens atnācis

Tik parasti un nemanāmi rudens atnācis.
Jau saules gaita īsa, valda pelēkums.
Kāds palsu miglu zemei pāri uzklājis,
Un ilga lietus smaržu dāvā mums.

Un liekas - šajā pelēcībā pamirst viss un beidzas,
Jo neaizvietos saules loku laternas.
Mēs pazaudējuši cits citu dzīves steigā,
Un nepalīdzēs rudens, veltas cerības...

Kā parasti, liek sevi izvērtēt un pavilkt svītru,
Ļauj visu apdomāt un kļūdas izlabot.
Tas nāk ar bezmiegu, liek ilgi gaidīt rītus,
Lai ielūkotos sevī, citiem piedodot.

Nakts pustumsā un klusumā jūt laiku zūdam.
Var apcerēt, kas padarīts, kas gaida vēl,
Kas neiespējams, labojams, no jauna rodams,
No sirds ko izmest tev visvairāk žēl...

Dod rudens atelpu no glaimiem, klajas liekulības
No darba steigas, bezjēdzīgām idejām.
No dzīves triecieniem un lišķu svētulības...
Laiks piedošanu lūgt ir Dievam, cilvēkiem.

Nu, visiem tiem, ko aizvainojis esi dienu steigā,
Kad izmisumu redzot, garām klīda skats.
Par to, ka nevainīgu sevi redzi beigās...
Bez vainas vainīgs - grēcīgs esi pats!

Un velti pūlies savaldīt tu lapu sākto deju,
Jo skumjās domas, trauksmes pilnā sirds,
Tev iemet skaudro rudens vēju tieši sejā,
Kur cerība par atgriešanās prieku mirdz...







05.09.2009