ģīmis

Ir reize atkal nākuse,
Kad gribas rakstīt dzeju,
Es ņemu veco spoguli,
Un lūkojos uz seju.
Tur tēviņš tīri pieklājīgs,
Ar zilpelēku vaigu,
Kā vistu ilgi glabātu,
Vairs neredzam to svaigu...
Zem acīm zili riņķi stāv,
Kā ezeri ar rāvu,
Vai esmu īsts es vīrietis,
Ka novecot sev ļāvu ?
Var grumbu vagās kaut vai rīt,
Likt iekšā kartupeļus,
Un vaigu āda ļenganā,
Drīz apklās manus ceļus.
Un tad vēl gurķis sarkanais,
Ar domu sejā liktais,
Ka ģīmis vecais, špocīgais,
Nav labais,bet ir sliktais.
Un ,ja vēl brilles uzlieku,
Kas taisītas no raga,
Tad saprot visas sievietes,
Ka tūdaļ jāņem vaga !
To visu vēstī spogulis,
Kad skatu savu seju...
Vai ir kāds drosmīgs meitietis,
Kas mani lūgs uz deju ?!
Jūs domājat es nabadziņš...?
Bet to tik viltīgs gaidu!
Jo protu ģīmi sakārtot,
Ar brīnišķīgu smaidu :)))