Nezināmajam...

Uz pirkstu galiem tik klusiņām
baidos nokavēt Tevi
un rītausmu nākošo,mēnesnīcu,
zvaigžņu sidrabu sevī...
Baidos nokavēt,nepaspēt,
pateikt un vēlēties strauji,
zinot,ka nāksi tūlīt,tūlīt,
bet vilcināties man ļauj.
Paspēt glāstošo viļņu smeldzi
ikkatrā ķermeņa šūnā,
tveici,kā ilgas pēc lietus
mana spilvena dūnās...
Lai savērpj visu kā karuselī
dzīves un īstuma alkas!
Prasās,ak prasās būtība mana
iegrimt kaislības šalkās!
Tirgo vēl pasaulē mirkli
par gredzenu Afrodītes...
Smieklīgas laivas,mākslīgi irkļi
ar ko pēc mantas dzīties...

Bet Tev,mans nezināmais
un maigais karotāj,
Tev lai valoda raisās,
lai manai pretī stāj...
Iemin te sodrējos puķīti man,
iemin te margrietiņu,
lai mana vijole pretī skan,
lai Tevi beidzot zinu...
Negribu,nevaru nokavēt,
Paspēšu,lūst tur vai plīst!
Skaties,cik rozā lietus
uz mana lieveņa līst!