Līgo,līgo.

Busiņš beidzot mani mājup ved,
Dzidras domas mani nepamet.
Sauc maniatpakaļ Vidzemes gals,
Tuvo,mīļo draugu balss.

Pasažieru busiņā nav daudz,
Arī šoperītis lēnāk brauc.
Sauļuks spulgi logos laistās,
Patīk Latvju ainas skaistās.

Rādžiņā par Jāņiem dzied,
Laiciņš tiku-taku iet.
Ļautiņi jau Līgo svin,
Meičām vainadziņus pin.

Papardziediņš klusi sauc,
Nevēlies šai naktī daudz.
Lai ir laiciņs naktī jauks
Un tad jauna mīla plauks.

Plūcot Līgo svētku puķes,
Gribas mīlēt visas skuķes.
Sirdī margrietiņas ziedēs,
Meičas tas tak nenobiedēs.

Tad kad Jāņuguni kuram
Bagātīgas domas galvā buram.
Kuplu meiču rokām skauju,
Gribai brīvu vaļu ļauju.

Es ar viņu pļavā krītu,
Nedomādams,kas būs rītu.
Skuķēns elš un priekā vaid,
Tik no rokām neizlaid!

Prieki bija pārāk īsi,
Toties apciemojām paradīzi.
Tur nu nebij itnekas,
Tagad tikai vaimanas.

Tu takš dzīvo šito dzīvi,
Gribi reizēm izjust brīvi.
Plāns audums ķermenīti sedz,
Manas acis tiem cauri redz.

Manā dzīvē ienāci Tu,
Dodot otro dzīvību.
Arī Tev es vēlos dot,
Tavu sirdi ielīgsmot.

Man nu tiešām nekā nav žēl,
Gribas mīlēt vēl un vēl.
Netaupīšu savus spēkus,
Nenožēlot mūsu grēkus.

Lūk tā.