mazliet no janvāra, no jūlija un marta...

mazliet no janvāra, no jūlija un marta...
kā mirrēm iesvaidīta, reibstot brūnās cirtās,
es atsakos no lepnā Bonaparta
un viedā Cēzara –
par labu tavām rokām tvirtām

mazliet no vērmelēm, no lauka neuzarta...
ak, piedod, romieti,
bez važu kuslās saldmes
un sārtā vīna kausa nepiekrāpta –
es palieku pie dieviem klātā galda

un tīrās nemirstības elpas viegli skarta...
vai sajūti, kā soģa slava vīst?
jel klusē – ko gan bālais alumīnijs
spēj solīt tam,
kas īsta zelta tvīkst!

liegs pieskāriens... kā otas vilciens kartē,
kur robežām būs mainīties un plūst,
kur tikai balto ērkšķurožu vārti
līdz patiesībai kailus
gaida mūs