Mans koks.

Koka sakne ieaug zemē,
Un izaug ozols liels un varens.
To stādiju es,kad bērnībā pati augu.
Nu lieli mēs,katram sava sirds.

Kad skumji man,es savas bēdas stāstu tam,
Viņš lēni pamāj man ar saviem zariem.
Un klusējot uzklausa mani,
Es zinu,viņš saprot mani.

Tad pienāca rudens,negaisa laiks.
Vējš plosīja koku,lauzdams lapas nost.
Tad zibens ar neredzamu spēku iespēra tam.
Koks nolūza manā priekšā nedzīvs.

Vairs nav mana koka,ko stādiju es.
Tik saknes no zemes ir pacēlušās.
Tās neatdzīvosies,sirds tam ir lausta.
Nav vairs koka ko stādiju es.