nepatīk... patīk...

man nepatīk auksti vilcieni
caur melniem tuneļiem kas brāžas uz gaisa spilveniem
saplacinot vienīgo sliedi kā lentes tārpu
nepatīk restorānvagonu restotie logi
un galdautu pleķi, uz kuriem kuzņecovs skumīgi tup

garāmslīdošie grāvji sviesta pureņu pilni
tās māj man ar treknajām galvām kā govij
aicinot apēst un nodot pienu valsts rezervei

man nepatīk perons, no kura vistaisnākā ceļā
ar zābaka stulmā paslēpto steku
žandarms stumj mani caur kupeju tālāk uz plackartes vietu
es viņam rādu maestro, american express un visa
viņš tikai nošņāc starp zobiem: tu... nabaga ļiza

man nepatīk tamburi
vagonu starpas, piečurātas, nākamo staciju gaidot
laiku īsinu, skaitot līkās un spalvainās kājas
aitādas čībās kas šļūkā līdz pavadonei pēc tējas
es neciešu troksni, bet klusums ir saindējies

no plaukta noceļu koferi
trompeti uzburu, tamburīnu
tridekšņa piesitiens paklūp starp kastaņetēm
kuplajos brunčos paslēptais tamtams atraisās pliķim
lūpās kut blumīzers, bandžo smej pats savos ritmos

man patīk dejas no tango līdz polonēzei
pjacolla un šopēns, un dunkane basām kājām
un bolero pēdējais kritiens bez dzīvības kaislību ēzē
ravēls, debisī un bizē...

man patīk šis karuselis bez vīzām
un cerīgais maršruts
parīze – paradīze