..nezinu kas man bij uznaacis

Nakts...
Tumšā istabā,pie atvēta loga,
ārā zibeņus metot,
tas koši atstarojās-
ledū sastingušas,
puiša, sirds-acīs,
kas kā melnas ogles,
ar kaķa viltīgu skatienu
raugās asiņaini sārtajās debesīs.
Sariešās asara, krīt...mirklis,
plīst ledus lauskās,
atskan dārdoņa,
nozibsnī debesis
un pret palodzi sāk sisties krusa.
Negais pāriet,
aust diena..
starojoša, koša saule
atmirdz debesu krāsas zilās acīs,
kas skaidras kā dzestrs rīts.