teātrim...aktierim...mīlestībai...

Kaut vakars vēls un sniegputeņi virmo
un Lielās ielas spuldzes blāvi vīd,
iet aktieris un satiek mīlu pirmo,
tiem ceļa galā silta uguns spīd.

Tai puskažociņš lēts un cauri cimdiem
var jaust,kā aukstās rokas viegi trīs,
"Nāc šeit",teic aktieris un, soļiem rimtiem,
ved mīlu tur,kur viņus sasildīs.

Ar treju zvanu brīnumaino skaņu
tiem veras pasaule,kur iekļūt nebūs ļauts
tiem cilvēciņiem,kas pa dzīvi pinas
un kā bez elpas tikai tālāk trauc.

Tiem nebūs lemts uz Vecpilsētas stūra
ar košām papīrpuķēm tirgoties,
tie nejutīs,kā līdz pat ceļiem jūra
uz skatuves var brīvi viļņoties...

Iet laiks un burvība kā sapnis,
kā blāva migla lēnām,lēnām gaist,
un tikai rozes zieds,ko ērkšķi apņem,
kā asins piliens lauztā sirdī kaist.

Caur putekļiem,caur drazām un caur pelniem
iet aktieris,uz rokām mīlu nes,
viņš lepni teic:"Nav bail man pat no velniem,
ja tikai esam kopā,tu un es!"

Tam atbild pamodusies lielā mīla:
"Kur slavas spožums,nauda,vara,KUR?
To vietā tikai novītusi roze
un asi ērkšķi,kuri pirkstos dur!"

"Man naudas nav un ...laikam arī nebūs,
un dārgu lietu,ko Tev dāvināt.
es varu dot Tev jūtas,kuras nerūs
un vērtības,ko nevar nicināt..."

Skrien prom pa Lielo ielu lielā mīla,
tai garie mati ātri vaļā ris,
un viens pats ceļa galā,kuru vīla,
stāv liektu galvu skumjais aktieris...

(Kam raudi tu,ak daiļais kaskadieri,
sniedz roku man un sēdies laiviņā,
jel slauki savu nosvīdušo pieri
un nemokies par dzīvi neziņā.

Lai skrien pa Lielo ielu lielā mīla,
lai garie mati viņai vaļā ris!
Tev paliek Tava sirds - tā īstā ķīla
un patiesāks par dzīvi - TEĀTRIS...)