saklausiiju

autors: miljaa [dzejoļi]

Atļāvos saklausīt
Kā aiz loga dzied rīts
Kā tālumā sitās sirds
Kā pulsē dzīvība
Bez liekiem jautājumiem,
Kā ķirsis lēnām nosarkst
No pārliek lielās saules uzmanības
Kā upe mierīgi čalo
Karstā vasaras rītā
Tas viss atradās par tālu
Lai sirdi sasniegtu
Bet dvēseles malu
Ar košiem sitieniem
Tas sakropļoja.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Vejslota	2008-11-02 08:41
Šokējošs...:P :)
hefny	2008-11-02 10:32
Nu jaa-beediigi. Bet- Dveeselei-tagad trafareeta malinja. Nu melni bet ar laiku - taa var kljuut par zidlapu -skaistu. Ar laiku.
linkoln	2008-11-02 12:57
Acis un ausis var samelot, sirds nekad!
pagaliite	2008-11-02 15:00
tik jaukas lietas dvēseli nekropļo...man šķiet.
tavssargs	2008-11-02 18:09
Tev arī vieta armijā atrastos. Nebēdā!
Edgaram_po	2008-11-02 18:53
Kur ir koši sitieni, Dažreiz atnāk kritieni...:)
mistik	2008-11-02 20:16
Robota maliņa varētu izskatīties skaisti! :)
Meravilja	2008-11-02 20:22
...sirds neatlavas saklausit,jo bija slegta-skumji mazliet.Aizdomajos dzejoli:)-skumjs,bet patiess,-ta medz gadities.
ne_jau_taa	2008-11-05 13:08
Reizēm jāatļaujas, citādi dzīve aiziet secen...

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!