Manām atvasītēm

Vai esmu egle, skujām smaržīgām un vitamīnu pilnām,
Kas ziemas saltumā spēj daudziem atkal spēku dot,
Vai tikai liepa - zariem trausli bāliem,
Kam vējš spēj īsā mirklī medus ziedus nopluinīt...
Es nezinu, bet ceru - zina atvasītes trīs,
Kas manās saknēs vēl ne reizi spēka sulu dzīs...

Jau nav vairs rudens vēji tālu bargie,
Un liekties es vairs nespēšu, būs jāatstāj man dārgie...

Gadi paņem savu, tomēr spēku gribas atvasītēm dot,
Savu reizi pasargāt no vēja skarbā,
savu reizi, mīļi noglāstīt...

Kad manā vietā nolauzts celms tik balos,
Vēji lietus lāsēm manu sūnu segu skalos,
Es zināšu - pār mani staltas atvasītes sliesies
Un manas mirušās jau saknes, sajūtot šo spēku - smiesies!

Vai būsiet egles, skujām smaržīgām un vitamīnu pilnām,
Vai tikai maigās liepas, zariem trausli bāliem,
Ziniet, mana spēka, padoma un mīlestības pietiks,
Man, pat vairs neesošm celmam jūs vēl noglāstīt!