Mana vasara

Ar saules stariem,
Balto mākoņu kalniem,
Zilo debesu jūru
Un sārto rozes ziedu
Pagāja mana vasara.
Tā nežēlīgi paņēma līdzi visu,
Kas piederēja man,
Atstādama atmiņas
Un tikko uzziedējušu rozi...
šo vasaras sārti rozi,
Es piekāru bēniņos,
Lai sakalst un saglabātos,
Cerēdama, ka tā spēšu
šīs vasaras brīnumu paturētb sev...
Roze...
Tas ir vienīgais pierādījums,
Ka tas nebija sapnis,
Bet nu jau aizgājusī vasara.
Zieda trauslās lapiņas sakalta,
Bet nenovīta.
Vasaara pažēloja mani,
Atstādama man lielāko dārgumu -
Sārto rozi - manu mīlu...
Kaut vasaras vēji nošalca
Skumjo, pēdējo dziesmu šovasar,
Es nešķiršos no vasaras,
Kurā tik daudz prieka,
Laimes, ciešanu, mīlestības,
Siltās saules debesu jūras krastā,
Kurā peld balti mākoņu kuģi...
šī vasara dzīvos manī,
Jo es sakaltēju sārto rozi,
Kuru manās rokās ieliki TU!