Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Viņš un viņa (II daļa)

Dēls jaunākais tēvam vaicā cerot uz atbildi savu,
- Vai joprojām ne miņas par brāli manu un dēlu tavu?
- Kā pazuda šis pirms saule spēja aust,
Tā vēl tagad gaidu, kur ir mans dēls, kas spēs to paust?
Vai pietiek ar atbildi šo, nav tik tiešām man zināms,
Kāds liktenis viņu tvēris ir tikai mums mināms.
- Nācu tev sacīt arī, ka sieva tīta kankaros tumšos,
Pie pils durvīm, zinot patiesību, tā mīklu gaismos.
- Katrs pavediens var līdzēt, kas dots mums tiek,
Sauc iekšā viņu, ja karalis kaut tēvs tavs liek!
Kādam šos vārdus domāt bij velti laiks,
Jo pēc dēla skumst tēvs, sīkās asrās tam vaigs.
Pēc mirkļa īsa karaļa priekšā stāvēja jau viņas tēls,
Ko teiks viņa, kad pār zemi nakts ir vēls?
- Lai gods Tev karali, un nāku ar tādu, tā sacīt,
Un ieradusies, šķiet, jums ziņas labvēlīgas vēstīt.
Dzīvoju es meža pusē tumšajā, kur saules stari nesniedzas,
Tur vējš tik spēcīgs laiku pa laikam būdā man ietriecas.
Šai pašā naktī meita mana, kas skaista kā rasa,
Pārved pie manis puisi kādu, kas cieši guļ, ne vairs ko prasa.
Burvju spēks man piemīt, kas dzimtā man nodots tika,
Tas nākt pie jums man gandrīz ar varu vai lika.
- Vai viņš, mans dēls, - namatēvs iejaucās vai nemanot,
- Ir dzīvs un drošībā, vai var sūtīt vīrus viņam pretī taurēm skanot?
- Ātrums nebij man pa prātam, vēl viss nav teikts, ko vēlējos,
Nav prātā arī, lai par dēla atgriešanu jūs man pateiktos.
Zinu, ka jaunība mani jau pametusi, bet vecums ar vēl nav klāt nācis,
Bet šonakt kāds mīlas bultām šaut uz mani ir sācis.
Vēlos ņemt dēlu tavu aizgadībā savā, par vīru sev,
Pretī dodot burvestību, kas liks spīdēt ļaužu acīs tev.
- Vai traka? Kas licis domāt, ka savu dēlu došu tādai,
Par māti drīzāk tu viņam ne sievai tur kaut kādai!
- Tā izvēle bija tava, ne mana, un nekad es nepalieku bešā,
Tu kā mans šķērslis tapsi dzīvot nu jau savā valsts pusē svešā.
- Saņemies nu tagad! - sieva ilgi nedomā, bet dara,
Lietā liek likta viņas burvju tumšākā no dzīlēm ņemtā vara.
Pils sabiezt mākoņos un miglā tumšā, ka pat aklam kļūst vēl baisāk,
Un nu jau maza tā ir fonā, kur milzīgs pūķis gaida ēst, un ātrāk.
- Vai gulēt nepietiks jau, ja kāds gaida, kad vārdus sacīs
Tas guļošais ņerga, kas miegā vārdus baisus spļauj sev acīs?
Ar šiem vārdiem mostas puisis tumsas vietā ieskautā,
Blakus vīram, kas apmetnī tērpts melni savādā.
- Kas esi tu, un kur es pats? - apjucis šis min,
- To nezin neviens, kas esmu es, tu sauci
Viedokļi par dzejoli
 GedertsPiebriedis  2007-06-19 18:00 
Darbs turpinās ar klātgulēšanu vēlēšanos ņemt aizgādībā.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?