Mīļā, viss būs labi?

Vēlies, es tev sarakstīšu romantiskāko dzeju?
Atklāšu savu patieso mīlestības seju?
Sacīšu vismīļākos vārdus no sirds, patiesi,
Es ķeršu un tu bēgot skriesi.
Mīļā, neraudi vairs, viss būs labi.
Mēs laimīgi būsim tik kopā abi!
Nāc, blakus piesēdi un apskauj mani,
Dzirdi, tur skan mūsu kāzu zvani!
Hei! Hei! Hei! Dzīve ir brīnišķīga!
Un tu man esi tik debešķīga!
Tu mīlēsi mani, es mīlēšu tevi,
Tu raudi... Vai par sevi?
Jā, piedod, es esmu melis un meloju,
Es smejos par laimi, ko loloju!
Bet vai tas nav tas, ko vēlies?
Iemesls, kādēļ pēc manis tiecies.
Ak vai, tev sāp, es kļūdījos,
Ar tevi laimē tikai maldījos.
Nu tad kopā smiesimies varbūt?
Lai varu laimīgāks es kļūt.
Eh... Tu vēl raudi, tev smieklīgi nešķiet,
Gribās labāk rūgtas asaras liet.
Bet vai tad tā nebiji tu, kas iemīlēt lika?
Man tik mazumiņš no tavas mīlas, šķiet, tika.
Tu nomaini mani kā vecas zeķes, velns!
Sirdī pēc tevis man pleķis melns.
Paldies, ka ļāvi būt tavai lellei,
Mana dzīve ir nu blakus ellei.