Nav

Kad sāku pats ar sevi strīdu
Es, piepildīdams bārā glāzi,
Un lēnām tuvāk klāt sev bīdu
Ar eksotiskiem augļiem vāzi,
Un ananāsā zobus cērtu
Kā zaķis koka mizā maigā,
Un sievieti trīs latus vērtu
Es sūtu tur, kur kājām staigā
Gan karaļi, gan trubadūri,
Gan tie, kas tautu apzog klusām,
Gan tie, kas ēsmu pelna sūri
I sev, i savām liesām blusām,
Tad glāi cēli tā kā pasi
Es paceļu, kaut tas man skādē,
Bet patiesības pat par grasi
Nav nolādētā limonādē!