Plūdi

Lietus līst bez apstājas jau septīto dienu
Ne lido miera balodis, ne šķirsts peld, kurā glābties.
Ja debesīs kaut mirklīti mirdz saules blāvā gaisma
Pārlieku ātri nelīksmo - drīz atkal sāks tās mākties.

Ir šauras zibens strūklakas un pērkondārdi bargie
Caur kauliem izskrējuši man un izdzinuši asnus.
Es peldu pelķēs diženās un dzeru lietu malkiem,
Lai kuru pusi vērotu, es nesaredzu krastus.

Top pārsteidzošas mirāžas pie apvāršņmalas drūmās,
Tur lieli kuģi stalti peld, tiem vētra plosa buras.
Kāds augstu mastā uzrāpies nu min, kur saule slēpjas,
Un ārprāts! Ak, to jūra rij, jo viņš tur nenoturās.

Un kaijas neredz glābiņa, tās ir jau padevušās,
Pa vienai vien tās jūrā krīt un noslīkst drūmos vilņos,
Ar kuģiem nogrimušiem jau ir pārpildīta dzelme,
Un visas dzīles žilbinošos dārgakmeņos zvīļo.

Šis lietus līst bez apstājas jau septīto gadu,
Ne lido miera balodis, ne šķirsts peld, kurā glābties.
Un ja tie kādu dienu pēkšņi lūgtu līdzi doties,
Es pasmaidījis pateiktu, lai iet tie abi kārties.