poligrāfistu sapņu dziesmiņa

Drakoniski maigi
Manī ieklājies
Kā iespieddarbu tinte,
Kā veca ķeltu zinte
tu
varbūt
Zelts
Zelta burti,
kuri simtu laimīgo vārdus
iedrukā
kāzu ielūgumā
iedomātā
Uz nulles
Ceļu savas cerības,
Savus sapņus,
Kas vienmēr pa taisno uz skārni.
Vai renstelē.
Kaut kur samazgās noplok.
Savus spārnus es sen
Veļasmazgātavā nodevu.
Tur tos nospēra kāda vecene,
Tarkšķošu balsi.
Burtiski barbariski,
Atspērās no zemes un provēja
Lekt,
vecam fazānam līdzīgi.
Tizli.
Vienalga,
Man labāk sanāk-
Pat bez spārniem, pie vella.
Savas sapņu un iedomu pilis ceļu
Kredītā.
Melnas.
Mūžs ķīlāts atmaksai.
Kaut kur nebūt.
Iespieddarbiem būt!