fascinējoši

mani fascinē tie gruži
kas caurā dvēseles stūrī graužas
tās atbiras, kas smird
pēc formalīna,
pēc kaut kā vairs ne īsta
pēc līgavas mironīgas
mani fascinē tā dvēsele,
kuru uz brīdi visas dzīves
kredītā ņēmu no tevis
gaidu, kad atprasīs
brīdi no brīža saraujos bailēs
dvēselei pieaug kājas
un tā idiote uz brīdi nolido ellē
sirds embrija pozā grozās
stikla kolbā peld
meli sarec rētās, re, re, kur meli,
svaigi rožu pelni un sveši, pelnbāli mati
interesē
vai atmiņu kodes aizlidos,
pamestā telpā,
smadzeņu kambarī sprāgušās jūtas, putekļos birzīs
reiz
ar domu papēdi izberzē manu smaidu
gar notraipīto sienu,
gar gultu,
kurā tu viens
citreiz domās par parādiem sev,
uz brīdi nobraucu ellē
bet
zvana naktsvijoles jūlija pusnaktī, numura noteicējā satecējis
tavs vārds
es paceļos, ar spalvu nazīti bailes apkauju
apauju kājas un
atkal cellē
atkal ceļos
rožukroni virpinu
noraidu kreditoru
pagarinājums tiek sniegts
miegā izstaipos
kā mežvīns aptinos
kā čūska, kā dūņas tam,
kas blakus dus man-
respektīvi-
tev
un smaidu
kuru ar papēdi neviens neaizmēž
mūžam?