Es un marasms

Manās šūnās trako hialoplazma
Mani vārdi ir pilni marasma
Tā sašautā brūcē aļņa smadzenes
Sastingst manī šī dzīvnieka radzenes

Bez logiem ap mani ir telpa
Ar asiņu recekļiem aizsitas elpa
Sienas no vienaldzības, griesti no naida
Atkal kaut kur kāds spriedumu gaida

Mana galva pilna ar mēsliem
Rokas paceltas melu važās pret griestiem
Aiz augstās sētas ar uzrakstu: Nedrīkst!
Šņorzābaku bradāta puķe novīst

Kājas smagas, ap tām fašisms
Mēle asa kā rīve, tur lien komunisms
Manā vietā kaut kur atkal tiek izlemts
Sirdsapziņas karcerī iesviests un apvemts