sen raxtīts...

Tumsa,kas ieskauj tevi.
Ļauj pazust savai elpai.
Migla,tā nodod sevi,
nav nozīmes apkārtnei,telpai...
Ak,nesaki neko-
tas pazudīs tumsā,
tikai seko savai balsij.
Ak,pačuksti man to,
jau sen pateikto,
tikai-ilgi nedzirdēto.
Es varu klausīties tevī
tik ilgi,tik klusi,
nē,tu neapmulsti....
ai,kā skan tavi maigie čuksti!
Un atkal migla ceļu sedz,
tikai soli sperot, tur ko redz!
Šos mirkļus neaizmirsti,-
tie svaigā bālumā bristi.