pēc izsoles. nākšu par tavu tapt

Tā iela, kur mani pirmie soļi
Notirgota.
Mīļie oļi un siltā grants
Klāti nāvesmelnu asfaltu.
Jaukie būceņi, koka vasarnīcas
Iznīcinātas,
Vērtušās stikla monstros, modernās konstrukcijās
Villās.
Arī es.
Mīļā, reiz es atkal nākšu
Atpakaļ par tavu būt.
Kad mani pleci būs līkuši
Vecuma, nespēka nastas,
Balss-
Zaudējusi to metālisko pieskaņu.
Kad man atkal būs sirds,
Mīļā, dzirdi?
Ne vairs tas jaunais zvirbulis, ne ar tas ledus, kas tagad.
Bet sirds-
Dzīva un mīloša,
Kad manas rokas vēlreiz mācēs pār tavu augumu braukt
Kā pār foliantu senu, retu,
Ne tikai par folijkrāsas latu ripām un zilām banknotēm.
Tad es atkal mājās būšu,
Mājās, kuru nav.
Dzirdi, mīļā?
Klausi mani, nākšu, atver durvis un tad mēs
Vīteņotu ceļu cauri mākoņiem
Uz neesoša pavasara pusi.
Mēs būsim!