vakars pie svecēm

istabā bija sadegtas sveces
lampās ieskrūvētas vājākas spuldzītes
aizkūpināts vīraks piepildīja telpu
ar slāņainu dūmaku
viņa turēja rokās grāmatu, ceļus piespiedusi
pie krūtīm
un zodu uzlikusi uz ceļiem
skaļi lasīja kādas rindas
viņš klausījās viņā pacietīgi un laipni
kā to darīja katru vakaru
ik pa brīdim nedaudz garlaikots ieliekot mutē
zaļo olīvu un uzdzerot sarkanvīnu
viņas mīļākais vīns – pussausais
Austrālija, 1997. gads.
viņš gaidīja brīdi, kad viņa celsies
un satraukti sāks vākt nost galdu
kārtot istabu un stāstīt, ka rīt
atvedīs mazo no slimnīcas
drīz viņu noņems no sistēmas
šorīt ārsts esot zvanījis un bijis ļoti laipns
jā, viņš atcerējās šo zvanu, tas bija todien
viņa ilgi tupēja pie nakts galdiņa, kur stāvēja telefons
piespiedusi klausuli pie auss
šņukstēja
ik pa laikam histēriski iebilstot.
ārsta zvans bija pirms mēneša
un vēsts bija cita.