Liekulis.

manas domas,mans ķermenis,mana dvēsele,
tas viss jau sen ir miris,
it kā pīšļos sairis
un nebūtībā aizmirsts - pazudis.

es staigāju pa pasauli šo,
nesaprotot it neko,
priekš kam es tāds-
stulbs un savāds?

no manis palicis tik rēgs,
kas ir izbālējis caurspīdīgs.
tas izliekas par baigo ašo
klīstot pa pasauli plašo.

es to vien daru kā izliekos,
ar visiem draugos palieko.
man vienmēr smaids uz sejas,
kaut gan manu sirdi māc skumjas!