vēstulēs.

ar straumēm tika atnesta gaisma unlaiks. tās sajuta katrs.
tik spēcīgas bija straumes, spraucoties gar
katru ādas šūniņu, gar katru sirds
stūrīti, tā aizskaloja kaut ko
projām, atstājot vietā
ko citu, laika
sanešus,
satrupējušus, gudrus baļķus, vecas un labsirdīgas
skārdenes, caurus un skumjus gumijas
zābakus.. visu, ko
laikam nav
bijis žēl palaist pa straumi... visu, kas
atrāvies no citiem.. nest.. mēs sēžam
kā veci pelēki akmeņi sēklī un
domājam.. prātojam..
ilgojamies..
esam..