dziesma ar patosu

ir Rīgā simtiem tikšanās vietu
smalkiem žiletes asmeņiem sagraizot rokas
ne tajās reizēs
bīstamās ielas pārplūst negribētiem skatiem
ko jūs manu madmazell domājiet par seksu
es labprāt aptraipītu jūsu godu
nost ar mežģīņu apakšsvārkiem

piedz.
bet kādēļ jums aizvērtas acis
man kabatā tās netīrās smiltis
un pāris cukuru graudi
savvaļas zirgiem
un jums

kad būsim cauri mikliem stenu grūdieniem
skaties
vilnas zeķes pirkstgalos nesalst
paliec netīrā guļus rāpus mājā
reiz es pasperšu tos akmeņus
kas manā mutē izvarotā
un nestāstiet madmazell kā sāp
man nē

piedz.
bet kādēļ jums aizvērtas acis
man kabatā tās netīrās smiltis
un pāris cukuru graudi
savvaļas zirgiem
un jums

rītā žāvētās zivju ņirgās
atklātās jūras izvandītos krastos es
iziešu pludmalē kaut ko steķiem sacīt
jūs būsiet skaistākā no tiem
mani neatgriezt ja redziet slīkstam nekliedziet
pastāstiet ko jūs manu madmazell
domājiet par fosfora dedzinātām plaukstām
un vēl pastāstiet kā
bija bija bija