ACIS!!!

Pasaule plūst kā stipra jūras straume man tieši gar acīm.
Kādēļ gan man tās neaiztaisīt?
Kādēļ gan man nepazust uz sekundi?
Bet tu man palīdzēsi?
Palīdzēsi aiztaisīt acis?
Tu redzēsi, tas nemaz nav tik grūti.
Viss kas tev jādara ir jātaisa tās kopā ar mani.
Es skaitīšu līdz trīs un tad taisam ciet...
1...2...3!
Taisi!
Es neko neredzu...
*smejos.taustos pa tumsu.taustos pēc drošības.*
Labi, taisam vaļā.
Es atkal skaitīšu.
1...2...3...Ne jau tagad!...4...5!
Tagad!
Redz kā es tevi apmuļķoju.
*smaidu*
Paskaties, mēs palaidām garām veselas 10 sekundes no dzīves.
Un redzi, nekas nemainījās.
Tu saki, ka mainījās?
Man gan šķiet, ka ne...
Jo es tāpat neko neredzēju.
Manā izpratnē/pasaulē tanī brīdī nekas nenotika, tā apstājās un stāvēja uz vietas.
Tanī brīdī nekas nenotika.
Skaņas?
Protams, ka skaņas jau ir, bet attēla ta nav!
Nu kā nesaproti?!
Es tiko pazudu no apkārtējās pasaules.
Aiztaisot acis es te vairs nebiju, jo neko neredzēju.
*pasamidu*
Ai...neuzdod stulbus jautājumu!