JODSĀLS

dzirdi draugu atbalsis
nav vairs ko pazaudēt
visas esplanādes gaismas
te kliedz
te čukst -
kā joņo rīts

pavasara velveta debesīs
ar tramvajiem kuri
snauž depo
liekos uz gājēju pārejām
mānot sāpes pakrūtē
miedzot acis - man jau
man nē

ļaut pazust tam sevī
kubikcentimetros
sešos reiz četros
lauztos staros
tu vēl esi