Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

rekviēms vasarai

Balta lapa..
Tukša..
Bet tā lēnām pildās ar melnas tintes čukstiem, kas aug un pāraug dvēseles kliedzienā..
kliedzienā, kas iesprostots, kam nav ļauts izskanēt..
kliedzienā, kas sāpēs trīc..dreb no aukstuma..

Salts vējš dzenā liesmiņu, kura mirdz klusā, slāpētā cerībā reiz degt spoži un sildīt..
Bet ogles jau tik melnas..ar mazām tikko saredzamām saules strīpiņām...
Nāk nakts un vēstī par rudens miglu, kas bridīs pāri liesmiņai un sadragās to nesaudzīgi..iemīs slapjos,melnos dubļos..
Tiem pāri kritīs sarkanas lapas.. Sažuvušas un mirušas tās stāstīs cilvēku zābaku zolēm par vasaras dzirkstošo reibumu, kas iztvaikos gaisā un pazudīs kaut kur Visuma debesīs līdz ar jaunā pavasara atnākšanu...
Viedokļi par dzejoli
 pukumeiteniite  2005-03-30 07:46 
Bet liesmiņai neļāva dzist..
Tai palīdzēja dzīvot arī rudenī..
 u_n_a  2005-03-30 12:27 
Aukstumā
Sasalis zieds
smej manā plaukstā...
balta sniegpārsla
nolaižas...
par
skatienu manu
un ieraugu
kliedzienu Tavu,
kas dvēselē trīc
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?