ak, daiļā būtne, man uz brīdi bija tavs skats

klusas dejas uz puantēm
uz lakota pianīna melnā vāka
ir nejauša zīme

pilsētas miklajiem trotuāriem
ir stīgas

tik skaistas kā tavas garās rokas
kas tikai reizumis vijas ap manu kaklu
un koķeti žņaudz

man trūkst gaisa
bet es smaidu tumšajā telpā lepni

pienāks dzestrs rīts ar kūpošas kafijas smaržu
mana pilsēta modīsies
viss liksies savādāks
tavu acu lokos klejos citi

es būšu jau citur
peļķē pie tavas mājas
rotājas saule